Drīz mēs par tādu valstiskumu kā Latvija varēsim lasīt tikai vēstures grāmatās.
Latvija vairs kā valsts, praktiski, laikam vairs nav. Ir tikai kaut kāda teritorija, ko sauc par Latviju.
Un īsti nezinu kas ir tas, kas Latviju (valsti) mēģina iznīcināt. Vai nu tā ir mantkārība, kas piemeklē vairākumu cilvēku, vai egoisms, kas iet cieši roku rokā ar mantkārību. Un nevaig te visu vainu novelt uz krīzi. Nu jā, tā ir, bet tā tikai pastiprina Latvijas bojājeju, nevis to aizsāka. Pats sākums droši vien meklējams jau deviņdesmitajos gados. Cilvēki, tikuši laukā no padomijas, grāba cik varēja un izbaudīja brīvalsts sniegtos labumums. Tiem, kam paveicās un kas iekārtojas siltākās vietiņās, viss aizsākās labi. Protams pa vidu ir dažādi mantiskie veidojumi, kas veicināja dažu cilvēku izcelšanos no pārejo vidus.
Gadiem ejot, cilvēkiem zuda entuziasms, viņus vairs nekas nemudināja Latviju padarīt labāku, ‘tagad esam brīvi un viss ir ok, jāsāk tagad domāt par mums pašiem, kas te valsts augšgalā sēž.’ Latvija, valstiskums, bija atstāts, lai tas iet pa straumi, gan jau kaut kur nonāks. Pa ceļam tika pieņemti dažādi maznozīmīgi lēmumi, lai nesanāktu pagriezt buras pret vēju, kas traucētu mierīgo plūšanu. Tad nāca Lielais Glābējkuģis (ES), kas mūs pieņēma sava paspārnē, ta mēs zaudējām daļu no mūsu neatkarības, par ko cilvēki sala barikādēs 1991. gadā. Tā vietā mēs saņēmām drošības izjūtu un noteikumus, ko latvju bāliņi steidzās izpildīt ar 100% korektumu, pieliekot vēļ 10% klāt. Tātad perfektāk par perfektāku. vai arī vienkārši latviešu “gudrās galvas” centās ielīst kādam kaut kur un latvju tautai neiznāca nekas cits kā piekāpties, tā galu galā nabaga latviešu tauta lenām zuda. Tikmēr valsts augšdaļa, kuģa virsējais fraks, kas ir vienmēr bijis saulītē, nemaz nelikās zinis par to, ka pa kuģa lejasdaļā ir radusies sūkne. Kuģis lēnām sāka grimt, par spīti tam, ka augšdaļa gozējas saulītē un nekas daudz nebija pamanāms. Paejot laikam, saulītei priekšā aizstajās mākonis, tā iestājās ēna visā pasaulē. krīze. Un bums. pēkšņi radās plaisa kuģa augšpusē. Lai to aizlāpītu un lai nesanāktu saslapināties kuģa augšai, kas visu laiku bija saulītē, augšgals izdomāja atņemt līdzekļus kuģa apakšai, kas jau tā slīka. Un ko nu – apakšējais vraks vairs neizturēja un centās uzkāpt parunāties ar saulītē sēdošajiem. bet diemžēl neiznāca, ‘augšējie’ tikai no kuģa kapteiņa posteņa noskatījās kā tie apakšējie kaut ko bļaustās. Īsti pat neieklausoties. ‘Kas tiem apakšējiem tur nepatīk? Mums te ir labi un silti, un ja jau esam uz viena kuģa, šiem tak jābūt tāpat’.
Un ups. Ūdens nonāca līdz tiem augšējiem. un tad nu glābās kas var – vai nu ar glābšanas laivām, vai glābšanas vestēm. Kur nu kurais.
Šobrīdējo situāciju varētu raksturot kā kuģa lāpīšanu ar košļājamajām gumijām – cenšamies salāpīt ar to, ko esam izlietojuši, neko labāku nevaram atļauties. Cik ilgi tas viss turēsies?
Rakstot aizgāju līdz daudziem aforismiem, bet ceru, ka doma saprotama. Un par pašreizējo situāciju – taisās likvidēt arodskolas, universitātēs maksas nereāli augstas, uzņēmumi izzūd, rodas bezdarbs, lauciniekus nekur negrib, lauku skolas likvidē, no skolām ar nākošo gadu nebūs psihologi, interešu izglītības utt. (forša taktika – lai tak tie bērni iet un tik skolā zubrās, nekas cits viņiem nepienākas)
Vaig kādu, kas šo kuģi spētu salāpīt pa īstam. ar reālām un stingrām metodēm, kas turēsies. Tik atrast šo kādu…
